Catuttho bhāgo
[493] 10. Mahāvāṇijajātakavaṇṇanā
Vāṇijā samitiṃ katvāti idaṃ satthā jetavane viharanto sāvatthivāsino vāṇije ārabbha kathesi. Te kira vohāratthāya gacchantā satthu mahādānaṃ datvā saraṇesu ca sīlesu ca patiṭṭhāya ‘‘bhante, sace arogā āgamissāma, puna tumhākaṃ pāde vandissāmā’’ti vatvā pañcamattehi sakaṭasatehi nikkhamitvā kantāraṃ patvā maggaṃ asallakkhetvā maggamūḷhā nirudake nirāhāre araññe vicarantā ekaṃ nāgapariggahitaṃ nigrodharukkhaṃ disvā sakaṭāni mocetvā rukkhamūle nisīdiṃsu. Te tassa udakatintāni viya nīlāni siniddhāni pattāni udakapuṇṇā viya ca sākhā disvā cintayiṃsu ‘‘imasmiṃ rukkhe udakaṃ sañcarantaṃ viya paññāyati, imassa purimasākhaṃ chindāma, pānīyaṃ no dassatī’’ti. Atheko rukkhaṃ abhiruhitvā sākhaṃ chindi, tato tālakkhandhappamāṇā udakadhārā pavatti. Te tattha nhatvā pivitvā ca dakkhiṇasākhaṃ chindiṃsu, tato nānaggarasabhojanaṃ nikkhami. Taṃ bhuñjitvā pacchimasākhaṃ chindiṃsu, tato alaṅkataitthiyo nikkhamiṃsu. Tāhi saddhiṃ abhiramitvā uttarasākhaṃ chindiṃsu, tato satta ratanāni nikkhamiṃsu. Tāni gahetvā pañca sakaṭasatāni pūretvā sāvatthiṃ paccāgantvā dhanaṃ gopetvā gandhamālādihatthā jetavanaṃ gantvā satthāraṃ vanditvā pūjetvā ekamantaṃ nisinnā dhammakathaṃ sutvā nimantetvā punadivase mahādānaṃ datvā ‘‘bhante, imasmiṃ dāne amhākaṃ dhanadāyikāya rukkhadevatāya pattiṃ demā’’ti pattiṃ adaṃsu. Satthā niṭṭhitabhattakicco ‘‘katararukkhadevatāya pattiṃ dethā’’ti pucchi. Vāṇijā nigrodharukkhe dhanassa laddhākāraṃ tathāgatassārocesuṃ. Satthā ‘‘tumhe tāva mattaññutāya taṇhāvasikā ahutvā dhanaṃ labhittha, pubbe pana amattaññutāya taṇhāvasikā dhanañca jīvitañca vijahiṃsū’’ti vatvā tehi yācito atītaṃ āhari.
Atīte bārāṇasinagare tadeva pana kantāraṃ sveva nigrodho. Vāṇijā maggamūḷhā hutvā tameva nigrodhaṃ passiṃsu. Tamatthaṃ satthā abhisambuddho hutvā kathento imā gāthā āha –
180.
‘‘Vāṇijā samitiṃ katvā, nānāraṭṭhato āgatā;
Dhanāharā pakkamiṃsu, ekaṃ katvāna gāmaṇiṃ.
181.
‘‘Te taṃ kantāramāgamma, appabhakkhaṃ anodakaṃ;
Mahānigrodhamaddakkhuṃ, sītacchāyaṃ manoramaṃ.
182.
‘‘Te ca tattha nisīditvā, tassa rukkhassa chāyayā;
Vāṇijā samacintesuṃ, bālā mohena pārutā.
183.
‘‘Allāyate ayaṃ rukkho, api vārīva sandati;
Iṅghassa purimaṃ sākhaṃ, mayaṃ chindāma vāṇijā.
184.
‘‘Sā ca chinnāva pagghari, acchaṃ vāriṃ anāvilaṃ;
Te tattha nhatvā pivitvā, yāvaticchiṃsu vāṇijā.
185.
‘‘Dutiyaṃ samacintesuṃ, bālā mohena pārutā;
Iṅghassa dakkhiṇaṃ sākhaṃ, mayaṃ chindāma vāṇijā.
186.
‘‘Sā ca chinnāva pagghari, sālimaṃsodanaṃ bahuṃ;
Appodavaṇṇe kummāse, siṅgiṃ vidalasūpiyo.
187.
‘‘Te tattha bhutvā khāditvā, yāvaticchiṃsu vāṇijā;
Tatiyaṃ samacintesuṃ, bālā mohena pārutā;
Iṅghassa pacchimaṃ sākhaṃ, mayaṃ chindāma vāṇijā.
188.
‘‘Sā ca chinnāva pagghari, nāriyo samalaṅkatā;
Vicitravatthābharaṇā, āmuttamaṇikuṇḍalā.
189.
‘‘Api su vāṇijā ekā, nāriyo paṇṇavīsati;
Samantā parivāriṃsu, tassa rukkhassa chāyayā;
Te tāhi paricāretvā, yāvaticchiṃsu vāṇijā.
190.
‘‘Catutthaṃ samacintesuṃ, bālā mohena pārutā;
Iṅghassa uttaraṃ sākhaṃ, mayaṃ chindāma vāṇijā.
191.
‘‘Sā ca chinnāva pagghari, muttā veḷuriyā bahū;
Rajataṃ jātarūpañca, kuttiyo paṭiyāni ca.
192.
‘‘Kāsikāni ca vatthāni, uddiyāni ca kambalā;
Te tattha bhāre bandhitvā, yāvaticchiṃsu vāṇijā.
193.
‘‘Pañcamaṃ samacintesuṃ, bālā mohena pārutā;
Iṅghassa mūlaṃ chindāma, api bhiyyo labhāmase.
194.
‘‘Athuṭṭhahi satthavāho, yācamāno katañjalī;
Nigrodho kiṃ parajjhati, vāṇijā bhaddamatthu te.
195.
‘‘Vāridā purimā sākhā, annapānañca dakkhiṇā;
Nāridā pacchimā sākhā, sabbakāme ca uttarā;
Nigrodho kiṃ parajjhati, vāṇijā bhaddamatthu te.
196.
‘‘Yassa rukkhassa chāyāya, nisīdeyya sayeyya vā;
Na tassa sākhaṃ bhañjeyya, mittadubbho hi pāpako.
197.
‘‘Te ca tassānādiyitvā, ekassa vacanaṃ bahū;
Nisitāhi kuṭhārīhi, mūlato naṃ upakkamu’’nti.
Tattha samitiṃ katvāti bārāṇasiyaṃ samāgamaṃ katvā, bahū ekato hutvāti attho. Pakkamiṃsūti pañcahi sakaṭasatehi bārāṇaseyyakaṃ bhaṇḍaṃ ādāya pakkamiṃsu. Gāmaṇinti ekaṃ paññavantataraṃ satthavāhaṃ katvā. Chāyayāti chāyāya. Allāyateti udakabharito viya allo hutvā paññāyati. Chinnāva paggharīti eko rukkhārohanakusalo abhiruhitvā taṃ chindi, sā chinnamattāva paggharīti dasseti. Paratopi eseva nayo.
Appodavaṇṇe kummāseti appodakapāyāsasadise kummāse. Siṅginti siṅgiverādikaṃ uttaribhaṅgaṃ. Vidalasūpiyoti muggasūpādayo. Vāṇijā ekāti ekekassa vāṇijassa yattakā vāṇijā, tesu ekekassa ekekāva, satthavāhassa pana santike pañcavīsatīti attho. Parivāriṃsūti parivāresuṃ. Tāhi pana saddhiṃyeva nāgānubhāvena sāṇivitānasayanādīni pagghariṃsu.
Kuttiyoti hatthattharādayo. Paṭiyānicāti uṇṇāmayapaccattharaṇāni. ‘‘Setakambalānī’’tipi vadantiyeva. Uddiyāni ca kambalāti uddiyāni nāma kambalā atthi. Te tattha bhāre bandhitvāti yāvatakaṃ icchiṃsu, tāvatakaṃ gahetvā pañca sakaṭasatāni pūretvāti attho. Vāṇijā bhaddamatthu teti ekekaṃ vāṇijaṃ ālapanto ‘‘bhaddaṃ te atthū’’ti āha. Annapānañcāti annañca pānañca adāsi. Sabbakāme cāti sabbakāme ca adāsi. Mittadubbho hīti mittānaṃ dubbhanapuriso hi pāpako lāmako nāma. Anādiyitvāti tassa vacanaṃ aggahetvā. Upakkamunti mohāva chindituṃ ārabhiṃsu.
Atha ne chindanatthāya rukkhaṃ upagate disvā nāgarājā cintesi ‘‘ahaṃ etesaṃ pipāsitānaṃ pānīyaṃ dāpesiṃ, tato dibbabhojanaṃ, tato sayanādīni ceva paricārikā ca nāriyo, tato pañcasatasakaṭapūraṃ ratanaṃ, idāni panime ‘‘rukkhaṃ mūlato chindissāmā’ti vadanti, ativiya luddhā ime, ṭhapetvā satthavāhaṃ avasese māretuṃ vaṭṭatī’’ti. So ‘‘ettakā sannaddhayodhā nikkhamantu, ettakā dhanuggahā, ettakā vammino’’ti senaṃ vicāresi. Tamatthaṃ pakāsento satthā gāthamāha –
198.
‘‘Tato nāgā nikkhamiṃsu, sannaddhā paṇṇavīsati;
Dhanuggahānaṃ tisatā, chasahassā ca vammino’’ti.
Tattha sannaddhāti suvaṇṇarajatādivammakavacikā. Dhanuggahānaṃ tisatāti meṇḍavisāṇadhanuggahānaṃ tīṇi satāni. vamminoti kheṭakaphalakahatthā chasahassā.
199.
‘‘Ete hanatha bandhatha, mā vo muñcittha jīvitaṃ;
Ṭhapetvā satthavāhaṃva, sabbe bhasmaṃ karotha ne’’ti. – ayaṃ nāgarājena vuttagāthā;
Tattha mā vo muñcittha jīvitanti kassaci ekassapi jīvitaṃ mā muñcittha.
Nāgā tathā katvā attharaṇādīni pañcasu sakaṭasatesu āropetvā satthavāhaṃ gahetvā sayaṃ tāni sakaṭāni pājentā bārāṇasiṃ gantvā sabbaṃ dhanaṃ tassa gehe paṭisāmetvā taṃ āpucchitvā attano nāgabhavanameva gatā. Tamatthaṃ viditvā satthā ovādavasena gāthādvayamāha –
200.
‘‘Tasmā hi paṇḍito poso, sampassaṃ atthamattano;
Lobhassa na vasaṃ gacche, haneyyārisakaṃ manaṃ.
201.
‘‘Evamādīnavaṃ ñatvā, taṇhā dukkhassa sambhavaṃ;
Vītataṇho anādāno, sato bhikkhu paribbaje’’ti.
Tattha tasmāti yasmā lobhavasikā mahāvināsaṃ pattā, satthavāho uttamasampattiṃ, tasmā. Haneyyārisakaṃ mananti anto uppajjamānānaṃ nānāvidhānaṃ lobhasattūnaṃ santakaṃ manaṃ, lobhasampayuttacittaṃ haneyyāti attho. Evamādīnavanti evaṃ lobhe ādīnavaṃ jānitvā. Taṇhā dukkhassa sambhavanti jātiādidukkhassa taṇhā sambhavo, tato etaṃ dukkhaṃ nibbattati, evaṃ taṇhāva dukkhassa sambhavaṃ ñatvā vītataṇho taṇhāādānena anādāno maggena āgatāya satiyā sato hutvā bhikkhu paribbaje iriyetha vattethāti arahattena desanāya kūṭaṃ gaṇhi.
Imañca pana dhammadesanaṃ āharitvā ‘‘evaṃ upāsakā pubbe lobhavasikā vāṇijā mahāvināsaṃ pattā, tasmā lobhavasikena na bhavitabba’’nti vatvā saccāni pakāsetvā jātakaṃ samodhānesi, saccapariyosāne te vāṇijā sotāpattiphale patiṭṭhitā. Tadā nāgarājā sāriputto ahosi, satthavāho pana ahameva ahosinti.
Mahāvāṇijajātakavaṇṇanā dasamā.